Mans stāsts
Pirmajā momentā, šī ziņa mani paralizēja! Pirmā diena ar šo jauno vēsti bija šoka pilna. Gāju cauri nesaprašanai “KĀPĒC!”, panikai, bailēm, neziņai. Visa dzīve sagriezās ar kājām gaisā.
Jau vakarā esot ar draugiem, kas lūdza par mani, sapratu, ka jāsāk šis jaunais ceļojums ar jaunu cīņas sparu, ar jaunu skatījumu uz dzīvi. Sāku meklēt informāciju, ko man darīt, ko lietot uzturā, kas vēl nepieciešams, lai atveseļotos. Šis dzīves pavērsiens bija kā jauns iesākums turpmākajai dzīvei.
Šo mājas lapu uzsāku veidot, jo sapratu, ka trūkst vienotas lapas tieši par to, ko tu pats vari darīt savā labā. Arī ārsti bija pārāk aizņemti, lai par to pastāstītu. Sapratu, ka tik daudziem šāda informācija palīdzēs iziet cauri šim ceļojumam daudz vieglāk, jo tieši neziņa ir tā, kas rada vislielāko stresu. Es pati šajā laikā gāju cauri ķīmijterapijai. Pazaudēju matus, uzacis, skropstas, bet tajā pat laikā ļoti mācījos un darīju visu, lai veidotu šo informatīvo pamatu, kas soli pa solim spētu iedrošināt, uzmundrināt, pacelt tos, kuri ir nonākuši līdzīgās situācijās, lai mēs kopā spētu izdzīvot visus kritiskos punktus, izvēlētos dzīvību un uzvarētu vēzi.
Noteikti vislielākā pateicība ir Dievam Tēvam, Jēzum, kā vienīgajam Glābējam un Svētajam Garam. Esmu tas cilvēks, kurš tic tam, ka mūsu vienīgais dziedinātājs ir Dievs, kurš ir augstāk par visu. Un Dievs svēta ārstu rokas. Dieva žēlastība ir tā, kura kā persona Svētajā Garā spēj pašam esot grūtībās vēl aizlūgt par citiem un kopā meklēt iespējas, kas liek piecelties, iet tālāk ar vēl lielāku spēku. PALDIES VISIEM tiem, kuri iesaistās, atbalsta un palīdz veidot šo projektu, kas ir liels pamats, lai mēs katrs varētu atdzimt kā Jauna radība, vesela, stipra, priekpilna un gatava jaunai dzīvei.
Esmu atgriezusies Ērgļos, pie dabas, svaiga gaisa, veselīga un mierpilna dzīvesveida un turpinu atveseļoties ar smaidu sejā un pateicību sirdī un domās par jums.
Mani sauc Inga Zaretoka. Viss iesākās Ērgļos, kur ir svaigs gaiss, tīra daba, pašaudzēti dārzeņi un meža ogas, maz stresa un skaistas pastaigas...
Bet pēc 10 klases pārcēlos uz Rīgu. Līdz 41 gadu vecumam es dzīvoju dzīvi, kas iepriecina mani un citus, līdz kādā dienā sastapos ar ārstu, kurš pavēstīja:
“Man ir ļoti žēl, jums ir ļaundabīgs audzējs - vēzis.” Precizējot - trešā stadija krūts vēzis ar metastāzēm kaulos.